Naida noziegumi ir tādas darbības, kas, pirmkārt, aizliegtas Krimināllikumā un, otrkārt, izdarītas ar nodomu, kas balstīts aizspriedumos (netaisnīgā viedoklī) pret personu vai personu grupu. Nepieciešamība šos nodarījumus īpaši izdalīt un novērst Latvijā ir nākusi no ārpuses – starptautiskajām saistībām. Starptautiski ir bijis svarīgi pret tiem iestāties, jo naida noziegumi skar ne tikai personu, pret kuru izdarīts konkrētais nodarījums, bet arī personas sociālo identitāti un citus šīs grupas pārstāvjus, tā radot papildu kaitējumu individuālam nodarījumam. Sabiedrības līmenī tas uztur spriedzi un nesaticību un apdraudēto grupu pārstāvjiem mazina drošības sajūtu un vēlmi veidot dzīvi Latvijā. Bieži pāridarītājs upuri pazīst un naida noziegumi ir daļa no ilgstošāka viktimizācijas procesa.

Naida noziegumi nav tas pats, kas naida runa. Naida runa pati par sevi nav noziedzīga darbība, taču tās pamatā ir aizspriedumi. Naida runa ir jebkurā formā pausti aicinājumi uz nomelnošanu, naidu vai zaimošanu pret personu vai personu grupu, ka arī aizskaršana, apvainošana, negatīvu aizspriedumu paušana, stigmatizācija vai draudēšana vai šo darbību attaisnošana, pamatojoties uz rasi, ādas krāsu, izcelsmi, dzimumu, vecumu, invaliditāti, valodu, seksuālo orientāciju u.c. Nošķīrums starp naida runu un naida noziegumiem pastāv, jo uz spēles tiek likts viena no demokrātijas pamatvērtībām – vārda brīvība. Naida runas esību vērtē atkarībā no tās sociālā un politiskā konteksta, runātāja statusa un stāvokļa sabiedrībā, runātāja nodoma, runas satura un formas, runas ietekmes un seku esības vai iespējamības.

Naida noziegumi savā būtībā ir diskriminācijas izpausmes veidi. Diskriminācijas iemesls visbiežāk ir sabiedrībā valdošie stereotipi pret kādu personu grupu. Latvijā pētījumi norāda uz augstu aizspriedumu līmeni pret dažādām sabiedrības grupām, taču, kā parāda salīdzinoši nelielais notiesājošo spriedumu skaits, naida noziegumi netiek pietiekami identificēti. Par iemesliem tiek minēts tas, ka upuri bieži neziņo, tiesību aizsardzības iestādes “neatpazīst”, sabiedrībā kopumā ir augsta tolerance pret vardarbību, pastāv apdraudējuma sajūta no citādā sabiedrībā, kā arī nebija plašāku diskusiju, ieviešot naida noziegumu jēdzienu. Augstā tolerance pret vardarbību liek skatīt naida noziegumus kā “mākslīgu” un nesvarīgu jautājumu, tādējādi, iespējams, gan motivējot, gan pasargājot potenciālo pāridarītāju (stiprinās pārliecība par naida nozieguma nesodāmību vai par tā “sabiedrisko labumu”).

Antropologi atzīst: līdzīgi kā citas izpausmes, arī naids (ko varētu definēt kā vispārinātu intensīvu nepatiku pret kādu indivīdu vai kādas reālas vai iedomātas grupas pārstāvjiem) ir lielā mērā sociāli iemācītas uzvedības rezultāts. Tas nav daļa no cilvēku dabas un tātad tas nav neizbēgams. Savukārt, atsevišķu psihologu ieskatā, katrā no mums ir dabas dota spēja gan uz naidu un agresiju, gan uz mīlestību un līdzjūtību. To, kura tendence ar laiku sāks dominēt, nosaka pati persona, viņas pieredze arī ģimenē, kopienā, plašākā kultūrā.